Lai reģionālā ekonomika turpinātu augt, tajā tiktu veidoti un attīstīti uzņēmumi, nepieciešams veicināt jaunas, alternatīvas uzņēmumu kreditēšanas formas, kam jo īpaši svarīgs ir valsts un likumdevēju atbalsts, ceturtdien secināja diskusijas “Kur ņemt naudu Latvijas reģionu uzņēmējiem: par un pret kooperatīvām krājaizdevu sabiedrībām un citiem alternatīviem finansētājiem” dalībnieki.
Diskusijā tika secināts, ka problēmas ar finansējuma pieejamību reģionos nereti ir tāpēc, ka bankas vai citi finansētāji atsaka aizdevumu, jo aizdevuma prasītāja bilance vai bizness nav sakārtots pēc kreditētāja noteiktiem kritērijiem. Vienlaikus reģionos ir daudz mazo uzņēmēju, mājražotāju, kuri, visticamāk, nekad netiks cauri esošam banku noteikto kritēriju sietam.
Tāpat diskusijas dalībnieki atzina, ka vēl viena reģionālas tautsaimniecības problēma ir banku tehniska nepieejamība – jo tālāk no Rīgas, jo grūtāk saņemt kredītu bankā. Lai veicinātu Latvijas reģionu konkurētspēju un ekonomikas izaugsmi, mazinātu emigrācijas riskus, ir nepieciešami jauni, caurspīdīgi kreditēšanas mehānismi, kas ļautu par sapratīgiem procentiem saņemt aizdevumus arī maziem uzņēmumiem, secināja diskusijas dalībnieki.
Diskusijas dalībnieki no krājaizdevu sabiedrībām atzina, ka krājaizdevu sabiedrības labāk pazīst vietējos apstākļus un cilvēkus, kā arī daudz labāk saprot, kuram aizdot naudu ir droši, bet kuram nē. Tā, piemēram, Zosēnu krājaizdevu sabiedrības valdes priekšsēdētājs Jānis Livčāns uzsvēra, ka nav bijis neviens gadījums, kad uzņēmums vai privātpersona bankrotētu vai neatdotu aizdevumu.
Livčāns piebilda, ka patlaban nav problēmu izsniegt aizdevumus privātpersonām un zemnieku saimniecībām, taču izsniegt aizdevumus SIA ir grūtāk. Nereti SIA īpašnieki aizņemas krājaizdevu sabiedrībās kā privātpersonas un tad aizņemto naudu noformē kā aizdevumu savām SIA.
Krājaizdevu sabiedrības “Allažu saime” valdes priekšsēdētājs un biedrības “Krājaizdevu apvienība” valdes priekšsēdētājs Ēriks Čoders sacīja, ka likums patlaban krājaizdevu sabiedrībām prasa strādāt atsevišķi nevis kooperējoties, kas sadārdzina izmaksas un attiecīgi arī aizdevumus.
Kā pozitīvo piemēru Čoders minēja Lietuvu, kur krājaizdevu sabiedrības tika apvienotas zem jumta organizācijām, kurām valsts aizdeva kapitālu, lai krājaizdevu sabiedrības varētu sākt kreditēt. Latvijā šādu jumta organizāciju nav, līdz ar to krājaizdevu sabiedrībām ilgus gadus jāaudzē kapitāls, līdz tās var sākt kreditēšanu.
Finanšu ministrijas Finanšu tirgus politikas departamenta direktore Aija Zitcere gan piebilda, ka ministrijā bijusi diskusija, vai nepieciešams veidot otrā līmeņa jeb jumta krājaizdevu sabiedrības, bet ne visi nozares dalībnieki tam piekrīt. Arī par brīvprātīgu krājaizdevu sabiedrību apvienošanos no nozares puses nav iniciatīvas.
Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) Uzraudzības departamenta direktore Nora Dambure pastāstīja, ka patlaban Latvijā darbojas 34 krājaizdevu sabiedrības. Pēdējo divu gadu laikā ir izveidotas trīs jaunas krājaizdevu sabiedrības, bet vienai licence ir anulēta.
Dambure skaidroja, ka krājaizdevu sabiedrību aktīvi 2020.gadā bija 31,3 miljoni eiro, bet kredītportfelis – 24,2 miljoni eiro. Juridiskās personas kreditē tikai četras krājaizdevu sabiedrības un juridiskajām personām izsniegtie kredīti veido tikai 1% no kopējā kredītportfeļa.
“Kopējie krājaizdevu sabiedrību darbības rādītāji ir labi, tām ir stabila pozīcija finanšu pakalpojumu pieejamības nodrošināšanā, tomēr krājaizdevu sabiedrības pārsvarā darbojas tikai Vidzemē un Kurzemē. Līdz ar to tām ir potenciāls attīstībai un darbības paplašināšanai,” sacīja Dambure.
Pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš pastāstīja, ka pēdējo trīs gadu laikā vairāk nekā puse uzņēmēju reģionos mēģinājuši iegūt finansiālu atbalstu biznesa uzsākšanai vai attīstīšanai. No tiem trešdaļai finansējumu iegūt neizdevās, tādējādi plānotā saimnieciskā darbība tika iesaldēta vai pilnībā pārtraukta.
No tiem respondentiem, kuri pēdējo trīs gadu laikā ir mēģinājuši iegūt finansiālu atbalstu savas uzņēmējdarbības uzsākšanai vai attīstīšanai, lielākā daļa ir bijuši SIA (52%), 20% zemnieku saimniecības, bet 18% – pašnodarbinātas personas. Visbiežāk prasītā summa ir līdz 20 000 eiro gan apgrozāmo līdzekļu palielināšanai, gan investīcijām.
Visbiežāk respondenti pēc aizdevuma vērsušies bankā (42%), pārējie – pie nebanku kredītdēvējiem, krājaizdevu sabiedrībām, Lauku atbalsta dienesta un “LEADER” projektos, rakstījuši projektus grantiem paši, “Attīstības finanšu institūcijai “Altum”” un citur. Tie aptaujātie, kuriem neizdevās iegūt finansējumu kā biežāko atteikuma iemeslu minējuši nepietiekami kredītnodrošinājumu un līdzfinansējumu. Lai arī retāk, taču tiek minēti arī citi iemesli – birokrātiskais slogs, jauns uzņēmums un zemi novērtēta ideja, stāstīja Kaktiņš.
“Šobrīd Latvijas reģionos faktiski vienīgie nebanku sektora aizdevēji ir kooperatīvās krājaizdevu sabiedrības, tomēr arī to darbība ir ierobežota, nespējot pilnībā apmierināt reģiona uzņēmēju vajadzības. Vienlaikus citās ES valstīs likumiskas alternatīvā finansējuma formas jau daudziem uzņēmumiem lauku teritorijās ļāvušas atsperties, kāpinot ražošanas jaudas, paplašinot piedāvāto pakalpojumu vai produktu portfeli, kā arī modernizējot procesus,” teica projekta “Reģiona finanses reģiona uzņēmējdarbībai” vadītāja un biedrības “Lauku attīstības partnerība” padomes priekšsēdētāja Kristīne Ragaine-Volnianko.
Viņa piebilda, ka viens no faktoriem, kas kavējis jaunu kreditēšanas formu attīstību, ir izpratnes trūkums visos līmeņos – gan politikas veidotāju, gan pašu patērētāju vidū par situāciju reģionos. Turklāt nereti alternatīvie aizdevēji tiek uzskatīti nevis par pilnvērtīgu finanšu pakalpojumu partneri, kas var sniegt savu labumu finanšu tirgum kopumā, bet gan par vienkārši lētu un šaubīgu finansējuma avotu.
Zemnieku saimniecības “Pīlādži” īpašnieks Jānis Zilvers stāstīja, ka krājaizdevu sabiedrības sniedz tādus pakalpojumus, kādus no bankām nekad nevarētu sagaidīt, piemēram, ir iespēja aizņemties uz nedēļu, lai pierādītu, ka uzņēmuma kontā ir pietiekami daudz naudas kāda projekta realizācijai. Tāpat aizņemties bankās daudziem reģionu uzņēmējiem liedz tas, ka nav pietiekams pašu kapitāls, kā arī nav mantas, ko varētu ieķīlāt.
“Luminor” bankas ekonomists Pēteris Strautiņš skaidroja, ka nelielie vai darbību sākt plānojošie uzņēmumi reģionos ir samērā augsta riska projekti, tāpēc bankas izvēlas finansēt jau strādājošus uzņēmumus ar labu naudas plūsmu.
“Tamdēļ noderētu dažādas pašu kapitāla finansēšanas iespēju paplašināšanas programmas reģionos, piemēram, ar “Altum” līdzdalību. Uzņēmējdarbības atbalsts reģionos ir sociālā labuma projekts, tāpēc tur būtu jāiesaistās valstij ar savu naudu,” sacīja Strautiņš.
Ekonomikas ministrijas Uzņēmējdarbības konkurētspējas departamenta direktors Kristaps Soms sacīja, ka Ekonomikas ministrija noteikti redz krājaizdevu sabiedrību lomu reģionālās ekonomikas attīstībā, jo ne bankas, ne “Altum” tik labi neorientējas vietējos uzņēmējdarbības apstākļos.
Vienlaikus Soms norādīja, ka galvenā risināmā problēma ir uzņēmumu kapitāla nepietiekamības problēma, kas visbiežāk ir šķērslis aizdevuma saņemšanai.
Lai sekmētu finanšu resursu pieejamību reģionos un reģionālo attīstību kopumā, būtisks ir valsts un likumdevēju atbalsts – vienots virziens un attiecīgi izstrādāti instrumenti, kas likumiski ļautu darboties un izsniegt konkrēti uzņēmējiem un uzņēmējdarbībai paredzētus, komercbankām līdzvērtīgus aizdevumus arī citiem, alternatīviem aizdevējiem, secināja diskusijas dalībnieki.